Sērijas pamatmotīvs ir novembris; tas ir metatēls, kas asociējams ar hronoloģisku, pasīvu un eksistenciālām nozīmēm nospriegotu dabas atmosfēru. Novembra ainavu intonē specifisku dabas tēlu, krāsu un skaņu kopums. Gandrīz sasalušu ūdeņu lāmas sajaucas ar iebrauktu zemes ceļu grambām, kuri ir vienvirzīgi. Zemās debesis ir iekarinājušās miklajos un kailajos zaros, kuru fiziskā izcelsme kļuvusi nenosakāma. Nokritušās, netīrās lapu kaudzes stāv neskartas un pamazām pūšas. Ainava, kurā pārklājas nedzīvās lapas un krāsu laukumi, veidojot slāņus un aizsedzot kaut ko raupju, nenovēršamu un biedējošu, ir kļuvusi krēslojoši pelēka, šķietama un gandrīz akla. Viss ir stāvošs, pacietīgs un itin kā veidots atsāstījuma izteiksmē. Novembrī viss ir noticis un ieguvis vairs tikai nosacītas aprises, kuras gluži tāpat kā kādā Jura Kronberga dzejolī par šo gada laiku “beidzas turpat, kur sākās”.
