Dažādu vietu klusumā un putekļos atstātās lietas ienācēju pietuvina nezināmajam un apliecina neparastu klātbūtnes noslēpumu. Lai risinātu šo noslēpumu, ienācējs kļūst par režisoru vai stāstnieku – pēkšņi noteiktās vietās starp plandošiem, ielocītiem, ieaugušiem, pamazām zūdošiem priekšmetiem tiek ievietoti dzīvojoši cilvēku tēli. Varbūt šie cilvēki ir patiesi pieredzējuši aizmirsto vietu nozīmi vai arī ienākuši no citām atmiņām, pat no iztēles. Tieši zūdošās vietas izgaismojumā un priekšmetu pakāpeniskā izgaišanā ir iespēja pieredzēt stāstu par cilvēka nebeidzamību. Gaisma, tāpat kā atmiņa, istabā ieplūst no ārpuses, atklājot netveramu dziļumu, apņem putekļu laukumus, priekšmetu kopas. Gaisma un atmiņa mūžīgi uzglabā cilvēku klātbūtni.
